Šeit ir vērts par šo tēmu parunāt sīkāk. Lieta tāda, ka Tingvelira ir ne tikai nacionālais parks, bet ārkārtīgi ievērojama vieta. No vienas puses — vēsturiska līdz nelabumam, bet no otras — “spēka vieta”, kur saplūst pasaules enerģētiskās līnijas. Vērīgs lasītājs nevar nepamanīt, ka pēdējā frāze no manas mutes var skanēt tikai ironiskā gaisotnē. Tā arī ir, bet šajā gadījumā — cieņpilni ironiskā.
Kādu gan ēdienu es gribu pagatavot no visiem šiem vārdu makaroniem?
Ēdienu, kas nav diez ko ass un košs, proti, bez jebkādas sensacionalitātes, toties pamatīgu un sātīgu, proti, tādu, kas mani personīgi iespaidoja diezgan dziļi.
Tātad, Tingvelira galvenokārt ir pazīstama ar divām lietām.
Pirmā — te atrodas kontinentālais lūzums starp Eirāzijas un Ziemeļamerikas kontinentālajām plātnēm. Ja kāds ir aizmirsis visu skolas ģeoloģijas kursu, tad ļaujiet man atgādināt: oficiālā un valdošā teorija vēsta, ka visi mūsu kontinenti atrodas uz vairāk vai mazāk aukstām un cietām litosfēras tektoniskajām plātnēm, zem kurām planētas viela ir krietni mīkstāka, karstāka un plastiskāka, un to sauc par astenosfēru. Un šīs te plātnes peld astenosfērā kā dzelzs lūžņi dzīvsudrabā.
Šur tur plātnes beidzas un rīvējas viena gar otru ar malām, izraisot zemestrīces, cunami un citas iztēli aizraujošas lietas. Arī Īslandē tā gadās, taču tieši šajā vietā var novērot vēl arī skaidru robežu — kur viena beidzas, bet otra sākas.
Tas pats lūzums, pa kreisi — Eiropa, pa labi — Amerika
Bet te jau šajā pusē ir Eiropa, bet otrā — Amerika
Velosipēdus mēs atstājām kempingā, bet pastaigā devāmies kājām. Uz kurieni — to mums priekšā pateica infocentrā (kas tur ir visnotaļ noderīgi un labi), un arī brāļi tūristi no visiem kontinentiem un visām valstīm vienmēr ātri ar mums sadraudzējās un apgādāja mūs ar vērtīgām ziņām visa ceļojuma garumā. Mans padoms jums — nekad nekautrējieties ne ar vienu parunāties un parādīt savu maršrutu, palūdzot konsultāciju, — cilvēkiem vienmēr ir interesanti papļāpāt, un viņi var paziņot ne mazums aizraujošu un dvēselei noderīgu faktu.
Ceru, atceraties, ka tajā naktī mēs gandrīz neaizvērām acis, un tas jau lika par sevi manīt. Izrādījās, ka iet nav nemaz tik tuvu, un drīz vien vilkt kājas kļuva pavisam grūti, it kā tās būtu ķīselī, nevis uz cietas akmeņainas grunts.
Vācieši uzņem kino ar pašu jaunāko Nikon fotoaparātu, Andrejs bija sajūsmā
Ūdeni paņemt līdzi aizmirsām, nācās dzert no upes
Kā redzat, kājas neatstiepu.
Tingveliras otrais aspekts ir Altings, vecākais no strādājošajiem parlamentiem Eiropā. Tas sapulcējās mūsu ēras 930. gadā Tingvadlavatna ezera krastā un bija ne vairāk, ne mazāk kā pati pilnīgākā šovinistiska veida demokrātija: piedalījās visi brīvie vīrieši. Altings bija ne tik daudz likumdošanas iestāde, cik tiesu orgāns: risināja strīdus un izlīdzināja nesaskaņas. Detalizēti ar likumiem nodarbojās priesteri atsevišķā institūcijā — Logretē. Starp citu, likums par zirgu ievešanas aizliegumu, kuru es pieminēju iepriekšējā daļā, tika pieņemts 982. gadā un joprojām veiksmīgi darbojas.
Infoplāksnīte par sodiem
Mūsu ēras 1000. gadā īslandieši Altingā nolēma pieņemt kristietību. Tas viņiem sanāca nepavisam ne vienkārši. Pirms tam vairākas desmitgades uz viņiem izdarīja spiedienu Norvēģijas karalis Olafs Trigvassons: sākumā sūtīja misionārus, kuri līdzekļus nešķiroja, nogalināja vairākus vecākos, un tādējādi popularitāti neiekaroja. Taču karalis bija ciets rieksts, un atkāpties pat nedomāja. Viņš izmantoja ekonomiskā spiediena sviras: aizliedza īslandiešiem ienākt Norvēģijas ostās, kas saliniekiem bija līdzvērtīgi ekonomikas kolapsam, jo Norvēģija bija viņu galvenais tirdzniecības partneris. Kā redzat, nekas uz šīs zemes nemainās: embargo, kvotas un ekonomisko šantāžu, ko ASV un ES uz pilnu klapi izmanto tagad, tieši tāpat izmantoja norvēģi pirms gadu tūkstoša, un noteikti situācija bija tāda pati arī pirms trim vai četriem tūkstošiem gadu Ķīnā.
Tagad te tiek rīkoti nac. svētki, tāpēc ir ieviests mājīgums un kārtība
Visu šo politisko ķīviņu rezultātā īslandieši no vienotā dieva piekritēju un pretinieku nometnēm vienojās, ka galīgo lēmumu pieņems mērenu uzskatu un saprātīgs parlamenta spīkers vārdā Torgeirs Torkelsons, bet tauta, lai nesētu naidu, piekritīs lēmumam, lai arī kāds tas būtu.
Apsedzies ar siltu rūtainu pledu, Torgeirs prātoja dienu un nakti, un pēc tam pieņēma patiesi zālamanisku lēmumu. Kristietība tika pieņemta, taču atstāja trīs svarīgus punktus no tradicionālās kultūras: privātu elku pielūgsmi (ne publiski), zirga gaļas ēšanu (kas bija aizliegta lielākajā daļā Eiropas valstu) un pašu jautrāko — infanticīdu, lieko bērnu nogalināšanu.
Atkal jau — vēsturi zināt ir noderīgi, citādi attīstās pārmērīgs jūtīgums un galvā rodas gaisa pilis. Ar kontracepcijas līdzekļiem toreiz Īslandē bija pašvaki, dzīve bija skarba, salas resursi ierobežoti, tāpēc prakse iznīcināt liekās mutes šķiet pilnīgi saprotama. Mūsdienās gan jaunattīstības valstīs tendence ir pretēja: lieki bērni nozīmē, ka būs kam palīdzēt saimniecībā, un it īpaši — pabarot tevi vecumdienās.
Mēs virzījāmies gar plaisu, es — lasot plāksnītes, par spīti tam, ka acis lipa ciet pašas no sevis, bet Andrejs — sūkājot čupa-čupu. Viņš mūžīgi ir neapmierināts, ka cilvēki apkārt neskatās uz pasauli atvērtām acīm, bet grib uzzināt ko jaunu, bet pats, dabiski, nedzīvo pēc saviem paša priekšrakstiem, rūpīgi ievērojot dubultstandartu principus. Varbūt arī dzīvo, protams, bet psiholoģiskie aizsargmehānismi nostrādā: sak, ko tur lasīt visādu garlaicību, labāk skatīties. Es, protams, uzskatu, ka skraidīt un blenzt uz klintīm bez izpratnes par vēsturisko un kulturālo kontekstu ir labākajā gadījumā pavirši, bet sliktākajā — kokpauraini. Patērēšana patērēšanas pēc. Man patiesībā būtu vienalga, ja vien Andrejs mūžīgi pats pie tā nevainotu citus. Cik gadus dzīvoju, bet pie dubultstandartiem joprojām pierast nevaru. Bet mēģināšu, pēdējā laikā kaut kā sanāk labāk.
Mūsu mērķis tajā brīdī bija atrast vietu, kur kontinentālais lūzums ir piepildīts ar ūdeni — pašu tīrāko un dzidrāko uz planētas, ar redzamību virs 100 metriem. Mēs par to bijām skatījušies dokumentālo filmu “Skandināvijas savvaļa” iekš Full HD un bijām ļoti ietekmējušies. Vācieši augstāk redzamajā fotogrāfijā, starp citu, par to, protams, bija dzirdējuši, un atbalstīja manu patieso sajūsmu.
Manas kājas gāja, nogurums nebija nemaz tik liels, bet lūk smadzenes jau sen bija aizmigušas, un es kustējos pilnīgā autopilotā, bet pie mērķa mēs tomēr tikām.
Varbūt tas jūs ne pārāk iespaido, taču ūdens lūzumā ir ļoti caurspīdīgs, tīrs un garšīgs, turklāt prieks par to, ka es tiku līdz mērķim un nepadevos, piešķir entuziasmu. Ūdenī, starp citu, bija izkaisītas mazas sudrabotas monētiņas 10 līdz 100 kronu vērtībā: ja tās visas izzvejotu, droši vien pāris nedēļu dzīvei Īslandē pietiktu.
Tie atkal ir tie mazie mirkļi no tiem, kas piešķir ceļojumiem piedzīvojumu un avantūrisma garu. Vienlaikus mūsu gājiens bija arī neliels ārprāts: jau otrais šajā dienā, jo iet atpakaļ uz kempingu 5 kilometrus vairs nebija ne mazāko spēku.
Un, dabiski, notika tāds pats mazs brīnums: pastaigājoties gar šoseju, mēs pamanījām džipu un tā īpašniekus, kuri grasījās braukt prom. Diemžēl mēs bijām patālu, un džipa šoferis un pasažieris izskatījās tik moderni un bagāti, ka kliegt un māt ar rokām pa gabalu garā: "stājieties, pagaidiet nelaimīgus tūristus" es neuzdrošinājos. Andrejs gan no izbīļa, ka nāksies dragāt atpakaļ līdz naktij, šo triku izveica, un mašīna apstājās. Te jau es piegāju klāt, taču no miega bada nespēju angliski sakarīgi noformulēt, ko mums vispār vajag. Par laimi, kungi automašīnā izrādījās draudzīgi un galu galā noformulēja, ko mēs gribam: ”You want us to give you a ride? No problem, get inside”. Viņi izrādījās īslandiešu biznesmenis un viņa biznesa partneris no Šveices, kurš Īslandē bija bijis jau daudzas reizes, taču tikai tagad bija izbraucis ārpus Reikjavīkas.
Pēc piecām minūtēm mēs jau bijām dzimtajā kempingā, kur nez kāpēc stāvēja noparkoti divi “Porsche”. Kempings Tingvelirā ir pieklājīgs, duša un elektrība ir bez maksas, infocentrā kafejnīca ar sviestmaizēm par 3-5 latiem, maksā no cilvēka 1100 kronas (ap 5 latiem). Šī takse ir pilnīgi standarta, taču arī te neiztiek bez viltībām. Kādām — uzzināsiet nākamajās daļās.